Kad kāda Daugavpils skola paziņoja, ka meklē ģimenes starptautiskai apmaiņas programmai, tikai retais to uztvēra nopietni.
Neviens negaidīja, ka viens ceļojums var uz visiem laikiem savienot cilvēkus no divām dažādām pasaules malām. Taču Karlsonu ģimenei tieši tā arī notika. Viņu meita Kristīna kādu dienu atgriezās mājās un teica, ka skolai ir nepieciešama ģimene, kas būtu gatava uz gadu uzņemt skolēnu no Taizemes. Lēmums tika pieņemts gandrīz nekavējoties, bez ilgām diskusijām vai plāniem.
Vienkārši jā. Gunta domāja, kā pabarot bērnu, kurš pieradis pie rīsiem un asām zupām, un Andris domāja, kā viņš tiks galā ar Latvijas aukstumu. Pēc divām nedēļām viņiem bija paredzēts pievienoties Angsanai Rueangdamai, kuru mājās pazina kā Natu.
Pirmās dienas jaunā dzīvē
Nata ieradās rudenī. No autobusa izkāpa tieva meitene ar koferi un klusu smaidu. Viņa tik tikko runāja latviski. Viss, ko viņa zināja, bija “sveiki” un “kā varu jums palīdzēt?” Bet šie vārdi izklausījās tik sirsnīgi, ka spriedze pazuda.
Jau no pirmajām dienām viņai bija jāpierod burtiski pie visa. Ēdiens šķita dīvains: pārāk pliekans, bez garšvielām. Ilgu laiku viņa nevarēja saprast, kāpēc cilvēki dzer tēju ar ievārījumu un zupā liek skābo krējumu. Pat ielu smarža, mitra un auksta, bija sveša — Taizemē gaiss smaržoja pēc tropiem, bet šeit tas atgādināja slapjas lapas un dūmus no plītīm.
Sākumā viņai bija auksti, un viņa mājās valkāja vilnas zeķes, bet centās neizrādīt, ka viņai ir grūti. Katru dienu Nata piecēlās pirms visiem pārējiem un atkārtoja vienu un to pašu: “Kā es varu jums palīdzēt?” — it kā sakot: “Es cenšos, vienkārši pastāstiet man, kā.”
Mācīšanās saprast bez vārdiem
Pirmajās nedēļās sarunas bija kā minēšanas spēle. Karlsoni iegaumēja angļu valodas vārdus, kamēr Nata apguva krievu un latviešu valodu. Dažreiz saziņas vietā viņi izmantoja smaidus un žestus. Kristīna viņai parādīja, kā lietot autobusu, kur atrodas tuvākais veikals un kā palūgt pusdienas kafejnīcā. Pēc mēneša viss kļuva vieglāk. Nata sāka saprast, kas tiek runāts vakariņās. Viņa pierakstīja jaunus vārdus piezīmju grāmatiņā un pārbaudīja tos pirms gulētiešanas. Latviešu valoda viņai bija grūta – gramatika šķita haotiska, uzsvars bija mulsinošs.
Taču spītība un smags darbs ņēma virsroku. Līdz pavasarim viņa jau runāja tekoši, pārtraukumos jokoja, piedalījās konkursos un pat kļuva par tulku citiem ārzemju studentiem.
Mazās lietas, kas rada mājas
Visvairāk Natu pārsteidza ikdienas paradumi. Taizemē nav pieņemts mājās valkāt apavus, bet Latvijā ir otrādi – bez čībām ir auksti. Viņu pārsteidza, ka no rīta ēd putru un pusdienas sākas ar zupu. Viņai bija nepieciešams ilgs laiks, lai pierastu pie tā, kā cilvēki runā ar veikalniekiem, novēl viņiem “labu dienu” un pateicas autobusa vadītājam.
Bet viņai patika maizes smarža Latvijā. Viņa stundām ilgi vēroja, kā Gunta cep maizītes, un kādu dienu nolēma pati pagatavot pankūkas. Viņai nebija pietiekami daudz piena, tāpēc viņa piezvanīja Guntai, kura bija darbā, lai pajautātu, vai viņa varētu to aizstāt ar ūdeni. Viņa iesmējās un teica jā, bet ne daudz. Tā ģimenei radās “Taizemes stila” pankūkas — plānas, nedaudz saldas un ar tējas aromātu.
Kā dīvaina meitene kļuva par meitu
Pagāja daži mēneši, un vārds “viesis” pats no sevis pazuda. Nata sauca Guntu par “mammu”, Andri par “tēti”, bet Kristīnu par “māsu”. Viņa piedalījās visos mājas darbos, palīdzēja tīrīšanā, gāja iepirkties kopā ar Kristīnu un pat laboja drēbes, kā viņai bija mācīts mājās. Taizemē bērni tiek audzināti cienīt savus vecākos, un Karlsoni to uzreiz juta. Viņa nekad nestrīdējās un nepārtrauca, bet, ja viņai kaut kas nepiekrita, viņa to mierīgi un godīgi paskaidroja. Šķita, ka viņas klātbūtne līdzsvaro ģimeni, padarot māju klusāku un siltāku.
Skola, sports un pārliecība
Sākumā skolā bija grūti. Klasesbiedri uzreiz neprata ar viņu runāt. Bet Nata atbildēja ar smaidu un centās būt pirmā it visā. Viņa ātri kļuva par skolotāju iecienītu cilvēku savas centības un pieklājības dēļ. Gadu vēlāk viņa piedalījās pilsētas basketbola turnīrā. Komanda ieguva trešo vietu, un Nata mājās pārveda diplomu ar Daugavpils ģerboni. Viņai tas bija pierādījums, ka viņa ne tikai bija pabeigusi – viņa bija kļuvusi par daļu no jaunas dzīves.
Pēc atgriešanās
Kad pienāca laiks aiziet, neviens nezināja, ko teikt. Atvadīšanās bija klusa – bez skumjām vai solījumiem, vienkārši ar sapratni, ka saikne paliks. Un tā arī notika.
Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Nata absolvēja universitāti Bangkokā, saņēma Kinga stipendiju, pārcēlās uz Maskavu un iestājās Maskavas Valsts universitātes maģistrantūrā. Viņas disertācija ir par krievu valodu – tieši to valodu, kas viņai kādreiz šķita nesaprotama.
Kristina tagad dzīvo Norvēģijā, strādājot par sporta terapeiti. Viņa un Nata katru nedēļu sarunājas, daloties fotogrāfijās un stāstos. Andris un Gunta stāsta, ka viņiem ir divas meitas: viena dzīvo netālu, otra nedaudz tālāk.
Lasi vēl: Spāniete salīdzina bērnudārzus: “Latvijā pilnīgi viss ir savādāk nekā pie mums Spānijā, pat bērni”
Mājas, kurās atgriezties
Karlsonu viesistabā pie sienas karājas fotogrāfijas. Vienā redzamas divas meitenes skolas formās, otrā – pieaugusi Nata izlaiduma tērpā. Netālu karājas neliels Taizemes suvenīrs – dāvana, ko viņa atstāja pirms aiziešanas.
Andris saka, ka, kad Nata apprecēsies, viņi noteikti atbrauks. Gunta vienmēr saka, ka tas nav iespējams. Galu galā ģimene nav par pasēm vai reģistrāciju. Tas bija tad, kad kāds tev reiz lauzītā latviešu valodā teica: “Kā es varu tev palīdzēt?” — un tu saprati, ka tev tagad ir vēl viena meita. Viņa atlidoja no tropiem, nezinot valodu, baidoties no sveša ēdiena un paražām, un aizbrauca, jūtoties tā, it kā viņai tagad būtu divas mājas.
Vai tu apsvērtu bērna adopciju no citas valsts, ja dzīve tev piedāvātu tādu iespēju?
