Kad kāda Daugavpils skola paziņoja, ka meklē ģimenes starptautiskai apmaiņas programmai, tikai retais to uztvēra nopietni.
Neviens negaidīja, ka viens ceļojums var uz visiem laikiem savienot cilvēkus no divām dažādām pasaules malām. Taču Karlsonu ģimenei tieši tā arī notika. Viņu meita Kristīna kādu dienu atgriezās mājās un teica, ka skolai ir nepieciešama ģimene, kas būtu gatava uz gadu uzņemt skolēnu no Taizemes. Lēmums tika pieņemts gandrīz nekavējoties, bez ilgām diskusijām vai plāniem.
Vienkārši jā. Gunta domāja, kā pabarot bērnu, kurš pieradis pie rīsiem un asām zupām, un Andris domāja, kā viņš tiks galā ar Latvijas aukstumu. Pēc divām nedēļām viņiem bija paredzēts pievienoties Angsanai Rueangdamai, kuru mājās pazina kā Natu.
Pirmās dienas jaunā dzīvē
Nata ieradās rudenī. No autobusa izkāpa tieva meitene ar koferi un klusu smaidu. Viņa tik tikko runāja latviski. Viss, ko viņa zināja, bija “sveiki” un “kā varu jums palīdzēt?” Bet šie vārdi izklausījās tik sirsnīgi, ka spriedze pazuda.
Jau no pirmajām dienām viņai bija jāpierod burtiski pie visa. Ēdiens šķita dīvains: pārāk pliekans, bez garšvielām. Ilgu laiku viņa nevarēja saprast, kāpēc cilvēki dzer tēju ar ievārījumu un zupā liek skābo krējumu. Pat ielu smarža, mitra un auksta, bija sveša — Taizemē gaiss smaržoja pēc tropiem, bet šeit tas atgādināja slapjas lapas un dūmus no plītīm.
Sākumā viņai bija auksti, un viņa mājās valkāja vilnas zeķes, bet centās neizrādīt, ka viņai ir grūti. Katru dienu Nata piecēlās pirms visiem pārējiem un atkārtoja vienu un to pašu: “Kā es varu jums palīdzēt?” — it kā sakot: “Es cenšos, vienkārši pastāstiet man, kā.”
Mācīšanās saprast bez vārdiem
Pirmajās nedēļās sarunas bija kā minēšanas spēle. Karlsoni iegaumēja angļu valodas vārdus, kamēr Nata apguva krievu un latviešu valodu. Dažreiz saziņas vietā viņi izmantoja smaidus un žestus. Kristīna viņai parādīja, kā lietot autobusu, kur atrodas tuvākais veikals un kā palūgt pusdienas kafejnīcā. Pēc mēneša viss kļuva vieglāk. Nata sāka saprast, kas tiek runāts vakariņās. Viņa pierakstīja jaunus vārdus piezīmju grāmatiņā un pārbaudīja tos pirms gulētiešanas. Latviešu valoda viņai bija grūta – gramatika šķita haotiska, uzsvars bija mulsinošs.
Taču spītība un smags darbs ņēma virsroku. Līdz pavasarim viņa jau runāja tekoši, pārtraukumos jokoja, piedalījās konkursos un pat kļuva par tulku citiem ārzemju studentiem.
Mazās lietas, kas rada mājas
Visvairāk Natu pārsteidza ikdienas paradumi. Taizemē nav pieņemts mājās valkāt apavus, bet Latvijā ir otrādi – bez čībām ir auksti. Viņu pārsteidza, ka no rīta ēd putru un pusdienas sākas ar zupu. Viņai bija nepieciešams ilgs laiks, lai pierastu pie tā, kā cilvēki runā ar veikalniekiem, novēl viņiem “labu dienu” un pateicas autobusa vadītājam.
Bet viņai patika maizes smarža Latvijā. Viņa stundām ilgi vēroja, kā Gunta cep maizītes, un kādu dienu nolēma pati pagatavot pankūkas. Viņai nebija pietiekami daudz piena, tāpēc viņa piezvanīja Guntai, kura bija darbā, lai pajautātu, vai viņa varētu to aizstāt ar ūdeni. Viņa iesmējās un teica jā, bet ne daudz. Tā ģimenei radās “Taizemes stila” pankūkas — plānas, nedaudz saldas un ar tējas aromātu.
Kā dīvaina meitene kļuva par meitu
Pagāja daži mēneši, un vārds “viesis” pats no sevis pazuda. Nata sauca Guntu par “mammu”, Andri par “tēti”, bet Kristīnu par “māsu”. Viņa piedalījās visos mājas darbos, palīdzēja tīrīšanā, gāja iepirkties kopā ar Kristīnu un pat laboja drēbes, kā viņai bija mācīts mājās. Taizemē bērni tiek audzināti cienīt savus vecākos, un Karlsoni to uzreiz juta. Viņa nekad nestrīdējās un nepārtrauca, bet, ja viņai kaut kas nepiekrita, viņa to mierīgi un godīgi paskaidroja. Šķita, ka viņas…
